Piedāvājam pāris no SZF SP bijušā biedra Dāvja Brauča apkopotajiem LU Sociālo zinātņu fakultātes dienesta viesnīcas (jeb koju) interesantākajiem stāstiem.

Lielā Otrdiena

Pasaules politikā jēdziens „Lielā otrdiena” apzīmē ASV prezidenta priekšvēlēšanu galveno kārtu, kurā no demokrātiem un republikāņiem izvirzījās Obama pret Klintoni. Kojinieku folklorā Lielā 2diena nozīmē kaut ko citu, tomēr saknes nāk no minētajām prezidenta vēlēšanām.

Tas bija 2008. gada februāris. Ar istabas biedru nolēmām sarīkot mazu politisko debašu pasākumu, reizē sekojot vēlēšanu rezultātiem CNN kanālā. Pēc Latvijas laika rezultātu skaitīšanas procesija ritēja visu nakti un turpinājās no rīta. Pasākuma galvenais viesis bija Ainārs Leijējs, ieradās gandrīz visi, ar ko kojās biju iepazinies mēneša laikā. Katram līdzi bija groziņš, kura saturs gan bija stipri individuāls.

Pasēdēšana iesākās kā pēc notīm – iepazīšanas, politisko uzskatu paušana, kandidātu apspriešana. Turpinājumā sekoja nenovēršamais – tehniskā nodrošinājuma reducēšana, pārcelšanās uz leģendāro 514. istabu un diskusiju objekta intimizācija. Pl. 6.00 no rīta pēc Ģirta mēģinājumiem caur sienu ieskaidrot blakusistabas meitenēm, ka gailis dzied un laiks celties, viena no viņām ienāca 514ajā un nobļāvās uz nabaga Kasparu (kurš nepaspēja paslēpties): „Ko tu boli savas stulbās acis uz mani?” Šito tekstu es nekad neaizmirsīšu. Jāpiemin, ka Ainārs pie CNN nosēdēja līdz 10iem no rīta, kad vēl centās man ieskaidrot ar kādu pārsvaru Makeins vinnējis Hakabiju.

Šīs dienas nozīme vēl joprojām ir nenovērtēta. Lielajā 2dienā savā starpā iepazinās tik daudz foršu cilvēku un izvedojās mūsu stabilā aktīvo kojinieku kompānija – es, Lauris, Kaspars, Ieva, Anna, Aļona, Agnese u.c.. Līdz šai dienai kojās manās acīs bija sieviešu klosteris, kur neviens nedzied, nerunā un netrokšņo. Mēs ieviesām kojās dzīvību un kultūru. Šobrīd kojas jau ir kā bišu pūznis, kur daudzi ir savā starpā pazīstami, organizē kopīgas ēst taisīšanas, filmu skatīšanas un došanos pa Vecrīgas viesmīlīgākajām iestādēm. Jāpiemin, ka kojas šobrīd ir arī ievērojams balsts Studentu pašpārveldes darbībā, tās līderi nāk tieši no kojām.

Dāvis Braučs

Nakts smēķētavā un ne tikai

Pagājušās vasaras vidū, pēc sesijas sekmīgas nokārtošanas, dirnēju kojās un iedomājos atvilkt šurp savu čomu Kārli no Āgenskalna. Viņš kā jau profesionāls meitu ģēģeris piekrita un pēc stundas bija klāt. Vienīgais, ka to meitu bija tā pamaz. Uz vakaru savācāmies, kā jau parasti, 514. istabā. Tur vēl bija Kaspars, Lauris, Benita un Ieva. Gāzām visādus podus, par ko plašākai audotorijai nav lemts uzzināt.

Naktī devāmies uz smēķētavu pagrabstāvā, kur nedaudz ieilgām ar savu klātbūtni. Sākām dziedāt tautas dziesmas, kas ātri apnika. Bet kāpēc es ierunājos par tām miskastēm, kur liek izsmēķus? Kārlis uztvēra ideju, apgrieza mistkastpodu otrādi sāka džambot pa apakšu. Piebalsoju viņam savā rīkles balsī un tā šitā improvizācija aizgāja kādas divas stundas, kad koju dežurante izdomāja, ka nevar aizmigt un nokāpa pie mums lejā. Domāju, ka nu būs auzas, bet šī pat neko neteica par bungošanos, viņai laikam vairāk traucēja klusējošās alus bundžas uz grīdas. Līdz saullēktam trijatā ar Kārli un Kasparu trennējāmies bītboxu, tad uznāka pofigs jeb – jāiet gulēt. Šajā naktī daudz kas interesants tika radīts, bet tas paliek tikai mūsu atmiņās.

Dāvis Braučs