1. septembris. Sajūta, ka kaut kur ir jābūt. Datums, kurš skolas laikā asociējās ar atgriešanos no vasaras. Bet šoreiz tik māsa aizčāpo uz skolu un viss pārējais gluži ikdienišķs. Ak, pareizi, man ir brīvdiena. E-pastā atceļojusi ziņa no mentores Ingas ar atgādinājumu, lai nepalaižu garām “Pirmsaristoteli”. Nemaz nesagaidīsiet! Pēkšņi uznāk apskaidrība – tas taču ir pēc pāris dienām. Es nevienu nepazīstu. Kā būs? Nolemju paskatīties draugos kā tad izskatīsies mana mentore, lai vismaz kādu spētu atpazīt starp daudzajiem jauniešiem. Pēc brīža saņemu ziņu: “Hey. Tu esi šis Kaspars Tauriņš, kas vēlās mācīties iekš LU SZF ? ” Pēc apstiprinošās atbildes mūsu sarakste izvēršas jau brīvāka un saņemu atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, pie reizes apjaušot, ka neskatoties uz to, ka Inga ir vecākā(?) kursa studente, viņa ir ļoti pozitīvs un izpalīdzīgs cilvēks. Nu jau satraukums ir rimies un gaidu tikšanos ar kursabiedriem.
3. septembris klāt. Mazliet piedomāju pie tā, ko vilkt mugurā, caurskatu pagājušā gada “Pirmsaristoteļa” bildes un dodos uz vilcienu. Esmu nonācis Vagonu parkā, bet vēl ir daudz laika, ko nolemju izmantot tuvākās apkārtnes izpētīšanā. Mans ceļš ved uz Maskavas dārzu. Intereses pēc apskatu dažādus apkārtējos objektus, ja nu noder kādā aktivitātē. Vairs tikai 15 minūtes palikušas līdz noteiktajam laikam, tāpēc apņēmības pilns sāku soļot uz fakultātes pusi. Paveru durvis un ieraugu vien pāris cilvēkus. Vai es būtu ko sajaucis? Apstaigāju koridori pie ieejas un nopētu pārējos. Divas meitenes runājas savā starpā, tādēļ dodos iepazīties ar meiteni, kas cītīgi pēta ziņojumu dēli. Saruna rosās raiti un nemaz nespēju novērsties no Madaras, savā starpā pārrunājot dažādas tēmas. Prieks sirdī, ka jau pirmais iepazītais cilvēks ir tik interesanta personība. Parādās vēl pāris cilvēki, šoreiz puiši. Iepazīstos ar topošo politologu un sociologu. Ja jau sportisti, tad sarunu tēma tālu nav jāmeklē. Beidzot parādās arī mentori. Apvaicājamies vai viss kārtībā, un viņi tik nosmīn: “Inga mums ir ļoti punktuāla, tāpēc likusi ierasties laicīgi.”
Tad pie apvāršņa parādās Rihards (kā vakara gaitā izrādījās, tad viens no aktīvākajiem un skaļākajiem aktīvistiem), kurš aicina mūs pakavēt laiku, skatoties dažādus ar SZF saistītus video. Pa ceļam uz auditoriju tiek iepazīts arvien vairāk pirmkursnieku. Draudzīgi ieņemam vietas un sākam uzņemt Riharda enerģiju. Jau pirmais video liek smaidam parādīties sejā. Video sižeti turpinās un arī smiekli vairs nav valdāmi. Es saprotu, ka esmu īstajā vietā. Jau iepriekš biju redzējis pāris Kivi TV raidījumus, taču 1. aprīļa speciālizlaidums parāda cik gan radošas ir šī raidījuma personības. Beidzot zāle ir pilna un var sākties oficiālā daļa. Iepazināmies ar fakultātes vadību, citām svarīgām personām. Pēc tam devāmies uz fakultātes beisbola laukumu, kur bija pāris iepazīšanās aktivitātes un bļaušanas skrējiens. Izspēlējām pāris etīdes un devāmies atpakaļ uz auditoriju, lai iepazītos ar citiem esošajiem studentiem, lielākajiem aktīvistiem. Kivi TV, Studentu parlaments un pārējie, uzrunājot mūs, parādīja, ka mācās SZF, komunikablākajā fakultātē Latvijā. Tā vien gribējās tagad uzreiz skriet un visur pieteikties. Pie reizes Rihards mums iemācīja svarīgākās frāzes.
Rihards: “Septiņi litri”
Mēs: “Sarauj!”
Puiši: “SZF”
Meitenes: “Aha, aha!”
Puiši: “Man patīk!”
Meitenes: “Aha, aha!”
Šaubos vai kāds vakar, Aristoteļa laikā, palika nesadzirdējis kādu no šīm frāzēm.
Kāds laiciņš bija jau pagājis, tāpēc tikām aicināti uz ēdnīcu, kur tikām gan pie maizītēm, gan “Snickers” batoniņiem, gan dzeramā ūdens. Kur vēl tik forši rūpējas par saviem studentiem? Tad savās darba grupās devāmies veikt pāris uzdevums (gatavojām saukļus, iesaukas, dziesmas un emociju izpausmes). Uzreiz sajutu to, cik spēcīgi mēs kopā varam būt – vienai darba grupiņai padevās interesanta iesauka, katrs tikām pie jauka plakāta, modificējām 2 dziesmas atbilstoši mūsu vajadzībām un saplānojām dažādas mīmikas. Pēc prezentācijām atlika vēl pēdējais, taču svarīgākais uzdevums – “Cirks”. Lai arī es sapratu, ka mājās es tikt vairs nevarēšu, tomēr man bija jāpaliek. Tas krekliņš man bija jāsaņem!
Pārvarējuši nelielo sagrupēšanās haosu, devāmies uz manis jau iepriekš iepazīto Maskavas dārzu. Šoreiz tas gan neko nedeva, jo ārā valdīja gandrīz pilnīga tumsa. Tiek dots starts un skrienam trasē. Ingai atrodam lokācijas vietu, pirmais kauliņa metiens un jāmeklē cipars “2″. Neziņas pēc devāmies pilnīgi pretējā virzienā, tāpēc pirmais uzdevums mums tika pēc aptuveni 20 minūšu maldīšanās. Tālāk jau veicas labāk. Esam iegaumējuši iepriekš atrastos ciparus, tādēļ sākam uzņemt tempu. Arī kauliņi krīt veiksmīgi un iedzenam iepriekš zaudēto laiku. Lai arī beigās vairāki vieninieki uzkrīt pēc kārtas, tomēr ar nelielu piepūli beidzam trasi kā otrā? komanda. Bet galvenais jau bija tie uzdevumi: mainījāmies drēbēm, izpildījām banānu repu, minējām mīklas, izklaidējām mentorus attēlojot kamasutras pozas un daudz kas cits. Neskatoties uz salīdzinoši ilgo laiku, ko pavadījām trasē, mēs tomēr bijām ieguvēji. Gan emocijas, gan saliedētība.
Devāmies uz fakultāti. Vēl mirklis, kad mums tiek ļauts sajust to burvību, tumsā lūkojoties uz izgaismoto fakultātes logotipu un nosaukumu. Pēc pārējo mentoru lūguma vēl pēdējo reizi tovakar uzdziedam savu dziesmu un saņemam krekliņu. Jā, dzeltenā ir mana mīļākā krāsa! Tiekam aicināti uz “Pirmsaristoteļa” neoficiālo daļu. Daļa no mums izklīst pa vietām, kur šajās dienās vai arī turpmāk dzīvos. Transports uz Ikšķili nokavēts, tāpēc bez mazākās minstināšanās piesakos pavadīt kursabiedreni cauri tumšajām ieliņām. Nenoliedzami, pastaiga ar sarunām ir lielisks veids kā iepazīt cilvēku vēl labāk. Kad Purčiks (Purvciems) sasniegts un jauniegūtais draugs pavadīts, tad soļoju tālāk uz Vecrīgu. Neliela naksnīga pastaiga un esmu klāt. Žēl gan, ka nezināju, kur ir “Ala” (vieta, kur savācās manējie) un nebija arī vēl neviena telefona numura.
Piecos no rīta devos uz vilcienu, braucu mājās. Pēc iespējas ātrāk devos gulēt, lai jau no rīta varētu visiem pastāstīt par fantastisko dienu.
Vēl nobeigumā vēlējos pateikt lielu paldies savai mentorei Ingai, kas neļāva apjukt pirmajās dienās un noteikti būs lielisks padomdevējs arī turpmāk, SZF studējošo pašpārvaldei par neaizmirstamo pasākumu (nu visiem, visiem, visiem, kas bija pielikuši savu roku šī pasākuma organizēšanā, nesūkstoties par zaudētajām vasaras dienām, kas tika pavadītas plānošanā un darbībā), visiem SZF darbiniekiem, kas šo fakultāti ir padarījuši par tādu, kāda tā šobrīd ir (LABĀKĀ!!!), kā arī personīgi jāizceļ Filips, kurš pirmajā mūsu uzrunāšanas reizē izskatījās mazliet uztraucies, bet pēc tam parādīja, ka ir tas galvenais zobrats SZF SP darbībā, un galvenie zobrati arī ir tikpat forši. Protams, Rihards. Būs jāizdomā kāda balss saites stiprinoša balva.
Mēs, pirmkursnieki, būsim tikpat lieli savas fakultātes patrioti un ikvienu darbu darīsim ar visu sirdi, jo SZF IR VISLABĀKIE!
“Iedzersim pa glāzei,
kamēr SZF.
Gan jau Maskavas ielā
drosme noderēs.”
p.s. šogad pirmkursnieku vidū redzēti vairāki florbolisti, tā ka pievienosimies esošajai fakultātes komandai un tēmēsim vēl augstāk par 3. vietu!
Kaspars Tauriņš
http://kasparst.wordpress.com/2011/09/05/pirmsaristotelis-un-vispar/
Add to Google
